„Mājas – tā ir vieta, kur sākas
Mūsu Stāsts”

Aukstā lauku mājā metāliski notarkšķ mehāniskais modinātājpulkstenis, iečīkstas Babiņas gultas atsperes. Viņa apģērbjas, ieauj kājas kalošās un aiziet uz virtuvi, kur, paņēmusi žagaru klēpi un laikraksta „Lauku Avīze” strēmeli, atver krāsns čuguna durtiņas, kas skaļi nočīkst, un iekur uguni. Sārta atblāzma noglāsta viņas grumbaino vaigu un baltās matu kodaļas iekļauto pieri. Norūpējušās acis brīdi vēro spēkā pieņemošos liesmu.

Gandrīz vai slinki pagales sprakšķ. Caur krāsns durtiņu šķirbām izsprukušas sīkas kvēlošas dzirksteles piezemējas uz klona grīdas. Pat tagad, 25 gadus vēlāk, to atceroties, pārņem tas pats tīkamais rīta snaudiens. Zinu, ka pēc tam Babiņa pa gurkstošu sniegu dodas uz kūti. Tur ielej putru sivēniem, nober vistām graudus, nosviež siena klēpi telei un, teikdama „šū, šū”, pastumj to malā, pielaizdama sienam tuvāk grūsno govi. Pēc tam viņa no pagraba izvelk pāris bietes un noliek tās lopiem – saldēdienam. Tad viņa aiziet un, no 14 grodu dziļās akas pasmēlusi ūdeni, visus lopiņus padzirda.

– Bērni, celieties, buļbes jau uz galda – manu rīta snaudienu aizgaiņā Babiņas līksmā, skanīgā balss. Viņa zina, ka tas ir viens no mūsu mīļākajiem ēdieniem un, ka mājās – pilsētā tā mums neviens negatavo. Izberzējuši acis un ledainā ūdenī nomazgājuši mutes, steidzam pie galda. Ņemam karstās buļbes un pūsdami tās ēdam.

– Nogrieziet sviestu, – Babiņa padod šķīvi ar tikai vakar sakultu smaržīgu, sāļu sviesta gabalu. Pati atsēžas stūrī starp ledusskapi un galdu un skatās, kā mēs, izstiepuši lūpas, lai neapdedzinātos, cenšamies iekosties kartupeļos. 

– Nu, tak tās ogles noskrāpējiet, – viņa paņem no brāļa kartupeli, un veikli ar nazi nokasa apogļojušos mizu. Tā viņa sēž un ar siltu, gādīgu skatienu pavada katru mūsu kustību. Tie, pie Babiņas, bija visbrīnišķīgākie rīti. Jā, Babiņa, nevis vecmāmiņa. Vecmāmiņa man bija svešs, drīzāk rīdzinieku vārds.

Viņa neticēja dievam, neatbalstīja nevienu partiju, nebija neviena pusē. Viņa vienkārši neatlaidīgi un pacietīgi rūpējās par mājām. Par mājām, kurās mēs vienmēr jutāmies drošībā un mīlēti. Šīs mājas vienmēr dzīvos manās atmiņās. Šādas mājas es ceru izveidot saviem bērniem. Tādas mājas es novēlu arī jums.